Silvija Tretjakova

Kā izaug domai zelta spārni? Katram, kas strādā ar bērniem, vajadzētu to apjaust. Taču var arī iemācīties atraisīt bērnos radošās spējas, jo tieši tas cilvēkā ir „domas zelta spārni”.

Radošā darbība ir sinonīms oriģinālam domāšanas veidam jeb spējai jau zināmas patiesības ieraudzīt no citas puses. Atraisīts prāts ir aktīvs izmēģinātājs prāts, kas atrod problēmas tur, kur citi tās neredz, domādami, ka uz visu ir gatavas atbildes. Ja situācija strauji mainās, prāts ir spējīgs pieņemt pastāvīgus, ne no viena neatkarīgus lēmumus, noliegt to, ko viņam uzspiež, novatoriski rīkoties ar priekšmetiem un jēdzieniem.Jūs varbūt vaicāties, kādēļ es rakstu par radošu darbību? Tādēļ, ka prasme lasīt grāmatas arī ir radošs process un tikai tādā gadījumā tas ir arī kulturāls process.
Izšķirošā bērna tikšanās ar grāmatu notiek skolas solā. Ja šī tikšanās noris labvēlīgā atmosfērā, kur galvenais ir dzīve, nevis iekalšana, tad var gadīties, ka rodas vēlme lasīt. Ja tā notiek birokrātiskos apstākļos, kur grāmatai ir sagatavots bēdīgais liktenis tikt pārrakstītai, atstāstītai, garlaicīgi gramatiski analizētai, ja grāmatu apgūst pēc pierastas shēmas „nopratināšana – atzīme”, tad bērns apgūs lasīšanas tehniku, bet nepieciešamību lasīt gan ne. Kāda būs Latvijas skola nākotnē, to mēs vēl nezinām, bet kāda tā bija nesenā pagātnē un ir pašlaik, varam liecināt.
Un tādēļ, lai iemācītu bērniem apjaust savas spējas un to vienreizību, kas varētu būt pamatā radošai dzīves uztverei, novērstu mazvērtības kompleksus, iemācītu izteikties, radītu nepieciešamību lasīt un veicinātu lasīšanas prieku, iesim un
rotaļāsimies ar viņiem!
Pasaules visslavenākie psihologi un pedagogi ir atzinuši, ka rotaļa ir darbs, kur darbarīks ir iztēle. Kā kopā ar bērniem darīt šo darbu un darīt to aizrautīgi, ar prieku, stāsta Dž. Rodari savā „Fantāzijas gramatikā”. Tā ir rokasgrāmata katram, kas nolēmis bērnu labā veikt ko patiesi derīgu. Arī šī materiāla pamatā galvenokārt izmantota Dž. Rodari aprakstītā pieredze.
Rotaļāsimies ar vārdiem. Visi taču zina, kāda liela atbrīvotāja loma ir vārdam, kas izprast un lietots, lai izteiktu savu domu. Varbūt tas ir ceļš uz iekšēji atbrīvotu personību?
Katrs izsacīts vārds dod momentālas asociācijas, piemēram, vārds „akmens” asociējas ar vārdiem:
1) Kas sākas ar burtu „a”;
2) Kas sākas ar zilbi „ak”;
3) Kas līdzinās pēc izskaņas;
4) Kas apzīmē līdzīgas lietas – marmors, ķieģelis u.c.
Tajā pašā laikā izteiktais vārds turpina savu kustību apziņā, atjaunojas pagātnes notikumos, redzētās un lasītās ziņās, uzrauj virspusē to, kas bijis nogrimis atmiņā. Kāds no pagātnes domātājiem teicis, ka nav tāda vārda, kuru varētu izprast līdz galam. Vārdi līdzinās augšējam ūdens slānim virs atvara, lai sacerētu pasakas, ir jāienirst.

Rotaļa „Stāstītājs”

„Fantastiskā tēma” rodas no dīvainiem vārdu salikumiem, no vārdiem, kuru nozīmes ir it kā nesavienojamas. Interesants pāris ir vārdi „ķieģelis un dziesma”.
Lūk, muzikāla māja. Tā celta no muzikāliem ķieģeļiem un muzikāliem akmeņiem. Sienas, ja tām pieskaras ar āmuriņiem, var skanēt dažādi. Es zinu, ka virs dīvāna ir do-diez; visaugstākais fa – zem loga; visa grīda ir uzskaņota si-bemol mažorā, ļoti uztraucošā toņkārtā. Mājā atrodas lieliskas sērijveida elektroniskās durvis: atliek tikai pieskarties tām, un veidojas skaņa. Tas nav viss, ir vesela mūzikas pilsēta, kur ir māja kā klavieres un māja, kas līdzinās fagotam, tā ir Orķestra pilsētiņa.
Vakaros pirms gulētiešanas pilsētiņas iemītnieki muzicē katrs uz savas mājas… utt.
Arī katrs burts var radīt asociācijas. Tiesa, tas izskatās pēc visīstākās matemātikas. Dž. Rodari sacījis – lai kļūtu par rakstnieku, jāmācās matemātika. Mūsu mērķis gan nav visus veidot par māksliniekiem, bet panākt, lai neviens nebūtu vergs.
Viens vārds atdzīvojas fantāzijai tikai tad, kad satiek citu vārdu, kas provocē, dod iespēju nolēkt no pierastām sliedēm, atklāj jaunas jēgas iespējas. Tādus divu vārdu salikumus Dž. Rodari sauc par „fantāzijas binomiem”. Starp abiem vārdiem nepieciešama jēdzieniskā distance, lai to atrašanās blakus būtu pietiekami neparasta, lai iztēle varētu sākt aktivizēties. Tāpēc ir labi, ja „fantāzijas binoms” rodas nejauši. Divi bērni min katrs savu iedomātu vārdu tā, lai otrs to nedzird, piemēram, suns – skapis, spēles vadītājs tos uzraksta uz tāfeles. Lai rastos stāsts, vārdi nedrīkst saglabāt parasto nozīmi, tie ir jāatbrīvo no valodnieciskās rindas, kurā tie stāv diendienā, tiem jālidinās…:

• suns ar skapi;
• suņa skapis;
• suns uz skapja;
• suns skapī utt.

Katra no šīm ainām dod iespēju tālākai fantāzijai.
Kas būtu, ja…?
„Fantastisko hipotēžu” tehnika pasaku sacerēšanā ir vienkārša. Tā izteikta jautājumā: „Kas būtu, ja…?”

• Kas būtu, ja pilsēta x sāktu lidot?
• Kas būtu, ja pilsēta x pēkšņi atrastos jūras vidū?
• Kas būtu, ja pie jūsu durvīm pieklauvētu krokodils un lūgtu aizdodot nedaudz vanilīna?
• Kas notiktu, ja lifts, kurā jūs braucat, pēkšņi nobrauktu Zemes viducī vai aizlidotu uz Mēnesi?

Visvairāk bērnus aizrauj negaidītākie un ačgārnākie jautājumi, taču nekas mūs netraucē viņus pievērst īstenībai uzdot visnopietnākos jautājumus. Piemēram, kas notiktu, ja visā pasaulē no Ziemeļpola līdz Dienvidpolam izzustu nauda? Bērniem patīk risināt uzdevumus, kas nav viņiem pa spēkam. Tā ir vienīgā iespēja augt. Un tas, ka viņiem vairāk par visu pasaulē gribas ātrāk kļūt lieliem, nav apstrīdams.

Deformēts vārds

Vēl viens avots fantāzijas jaunradei ir deformēts vārds. Bērniem patīk šī spēle, tā ir jautra un reizē arī ļoti nopietna, tā māca atklāt vārda iespējas, apgūt tos, stimulē izteikšanās brīvību, veicina antikonformismu. Viena no iespējām ir priedēkļa patvaļīga pievienošana lietvārdam, piemēram, ložmetējs – neložmetējs, kas radīts nevis karošanai, bet kara novēršanai. Var arī veidot salikteni: mininīlzirgs, audzējams mājas akvārijā; minidebesskrāpis minikastē un kas tajā dzīvo.
Var darīt arī tā. Saraksta prievārdus un lietvārdus katru savā stabiņā un tad, kā ienāk prātā, tā savieno. Veidojas fantastisks vārds, kas rosina iztēli un ļauj veidot jaunu oriģinālu pasaku.
Vēl kāds piemērs – Otrā Zeme. Ir vēl viena Zeme. Mēs dzīvojam vienlaicīgi gan šinī, gan tanī Zemē. Tas, kas šeit neizdodas, tur ļoti labi izdodas un otrādi. Katram no mums tur ir dubultnieks…
Zinātniskā fantastika ļoti plaši izmanto līdzīgas hipotēzes, un tas liecina, ka tāda saruna arī ar bērniem ir likumsakarīga.

Vecās spēles

Viena no tādām spēlēm ir virsrakstu izgriešana no avīzēm un to sakārtošana sensacionālos ziņojumos:

• Svētā Pētera baznīcas kupols,
• Ievainots ar naža dūrienu,
• Aplaupījis kasi, aizbēga uz Zviedriju.

Protams, tas nav pats labākais veids, kā lasīt avīzi. Papīrs ir nopietna lieta, preses brīvība – arī, bet cieņu pret iespiestu vārdu šī spēle nebūt nemazina, ja nu vienīgi nedaudz preses kultu. Bet izdomāt notikumus arī ir nopietna lieta! Šāda nodarbošanās var būt sākums veselam stāstam.
Vēl kāda visā pasaulē pazīstama spēle ir zīmītes ar jautājumiem un atbildēm.

• Kas?
• Kur?
• Ko darīja?
• Ko teica?
• Ko ļaudis teica?
• Kā beidzās?

Katrs no spēles dalībniekiem ieraksta atbildi uz jautājumu, bet, lai nākošais rakstītājs to nezinātu, noloka maliņu. Var veidoties lielisks pamats komiskam stāstiņam.
Mironis
Pizas torņa galā
Adīja zeķi
Viņš sacīja: „Cik ir 3×3?”
Ļaudis dziedāja: „Kur ti teci, gailīti manu?”
Beidzās ar rezultātu trīs pret nulli.
Parasti rotaļa beidzas ar to, ka dalībnieki lasa atbildes un smejas, bet tā var arī turpināties. Iegūtā situācija tiek analizēta, un veidojas jauns stāstiņš.
Sirreālistiem bija tāda tradicionāla spēle zīmējums, ko zīmējuši daudzi. Arī bērni spēj ar to aizrauties. Pirmais zīmē, piemēram, acs ovālu. Otrais, interpretējot ovālu pēc sava prāta, piezīmē tam vistas kājas. Trešais galvas vietā iezīmē puķi utt. Gala rezultāts spēlētājus interesē mazāk nekā pats process, ciņa, kas rodas, cita formas pārvēršot par pavisam savādākām savējām, negaidītais, nejaušais atklājums uz katra soļa. Noslēgumā var rasties arī stāsts, izmantojot ilustrāciju, spēle turpinās vārdos, virzās no nesakarības uz jēgu.

Rotaļas ar pasakām

Tautas pasakas savā daiļradē izmantojuši daudzi rakstnieki. Arī Andersens un brāļi Grimmi mācījās no savu tautu folkloras. Brāļi Grimmi centās pierakstīt tautas stāstītāju tekstus, radīt Vācijā, kas stenēja zem Napoleona jūga, dzīvu pieminekli vācu valodai. Andersens pievērsās tautas pasakām, lai atdzīvinātu atmiņā savu bērnību. Vēlāk viņš no tradicionālā pasaku tipa radīja jaunu, pilnu romantisku tēlu, kur vienlaikus izmantoja arī sadzīves reālijas. Tautas pasaku romantiskais gars Andersenam bija vajadzīgs, lai pilnībā atbrīvotu savu fantāziju. Viņš centās izveidot tādu valodu, kas ļautu viņam nopietni sarunāties ar bērniem.
Arī Kollodi „Pinokio” ainavās dzīvo toskāniešu tautas pasakas kolorīts.
Brāļi Grimmi, Andersens, Kollodi ir atbrīvojuši bērnu literatūru no pamācītājas lomas, kas tai radās līdz ar tautas izglītības veidošanos.
Bet ne Andersens un arī ne Kollodi nezināja pasaku materiālu tā, kā to zinām tagad. Mēs esam lieliski apgādāti ar visu nepieciešamo, lai „apstrādātu” klasiskās pasakas un tās popularizētu rotaļu veidā, attīstot fantāziju.
Reiz dzīvoja meitene, kuru sauca par Dzeltengalvīti…

• Nevis Dzelten-, bet Sarkangalvīte!
• Ak, ja, Sarkangalvīte. Tātad pasauca viņu tētis un…
• Nē taču, nevis tētis, bet māte.
• Pareizi. Pasauca viņu māte un teica: „Aizej, meitiņ, pie tantes un aiznes viņai…”
• Pie vecmāmiņas lika viņai iet, nevis pie tantes… utt.

Pasaku jaukšana un pārteikšanās ir rotaļas shēmas pamatā, šo rotaļu var uzsākt jebkurā ģimenē. Bet šī nodarbība ir nopietnāka, nekā tas var likties pirmajā mirklī. Bērnu attieksme pret pasakām ilgu laiku ir konservatīva. Viņiem gribas, lai pasaku atstāstītu ar tieši tiem pašiem vārdiem, kādiem to lasīja pirmo reizi, viņiem patīk šos vārdus atpazīt un iegaumēt to pirmreizējā secībā, no jauna pārdzīvot uztraukumu un tādā pašā kārtībā: izbrīns, bailes, gandarījums. Bērniem vajadzīga kārtība un nomierināšanās, pasaule nedrīkst bieži noiet no sliedēm, uz kurām tik grūti viņiem bijis to uzcelt. Bet pienāk brīdis, kad Sarkangalvīte vairs nevar pateikt bērnam neko jaunu, un viņš var no tās šķirties. Lūk, tad bērns ir ar mieru, ka pasaka kļūst par parodiju, jo neierastais skatījums atjauno interesi par pasaku, ļauj to atkal līdzpārdzīvot. Labākajā gadījumā šāda rotaļa palīdzēs bērnam atbrīvoties no kādas uzmācīgas idejas: iemācīs nebaidīties no vilka, parādīs, ka ragana var būt smieklīga, veidos skaidrāku robežu starp īsto pasauli kur vaļības nav pieļaujamas, un izdomāto pasauli. Otrs nozīmīgākais ieguvusm no šādas rotaļas ir tas, ka dalībniekam intuitīvi jāveic visīstākā pasakas analīze.
Bērniem dod 6 vārdus, kas nosaka jaunās pasakas sižetu, piemēram, jaunajai versijai par Sniegbaltīti:

• meitene;
• mežs;
• ziedi;
• vilks;
• vecmāmiņa;
• Helikopters.

Kāds no bērniem – tie varētu būt otrklasnieki – izstāsta tradicionālo pasaku. Tad vienam no bērniem jāpasaka kāds vārds, piemēram, zirgs. Rotaļas vadītājs izstāsta pasaku par Sarkangalvīti, kas satikusi mežā zirgu, uzkāpusi tam mugurā un, apsteidzot vilku, nokļuvusi vecmāmiņas mājiņā… Kad bērni ir apjēguši rotaļas būtību, nosauc vai uzraksta uz tāfeles iepriekšminētos 6 vārdus. Noteikti radīsies jauna pasaka, bērni būs sakustējušies un izjutuši jaunrades prieku.

Ačgārnās pasakas

Dž. Rodari izdomājis paņēmienu, kā cilvēkā atmodināt spēju ieraudzīt brīnumu. Ja reālo īstenību salīdzina ar māju, kurā var ieiet pa parādes durvīm, pa mazām durtiņām un pa logu, tad bērni, viņaprāt, vēlēsies tajā iekļūt tieši pa logu. Tas, kas izjauc vienmuļo „pareizo”, ir jaunrades neaprēķināmais, neparedzamais moments – lēciens pa logu, kas ļauj visu līdz šim esošo ieraudzīt jaunas jēgas pilnu un tāpēc vēl nebijušu. Arī Ļevs Vigotskis, krievu psihologs, konstatē šo bērniem raksturīgo īpatnību, ka viņiem patīk ačgārnības, rotaļīgas nesakarības, piemēram, bērnu skaitāmpantos kā absurds veidojas tas, ka vienas lietas īpašības tiek piedēvētas citai…

• Kur snīpis?
• Ezerā.
• Ko viņš tur dara?
• Olas dēj. utt.

Lai uztvertu šo rotaļu bērnam ir nepieciešams stingri zināt lietu patieso novietojumu. Iesaistot bērnu ačgārnajā pasaulē, mēs ne tikai nenodarām pāri viņa intelektuālajam darbam, bet – tieši otrādi – veicinām to. Bērnam pašam ir tieksme veidot sev tādu ačgārnu pasauli, lai jo drīzāk nostiprinātos likumos tas, kas valda reālajā pasaulē.
Manuprāt, šeit slēpjas arī mazo cilvēciņu popularitāte bērnu literatūrā – Īkstīte, Nils Holgersens u.c., arī Pinokio – koka cilvēciņš, ar kuru palīdzību bērnam ir iespēja redzēt un iztēloties pasauli no cita skata punkta, piekļūt tuvāk, labāk saskatīt interesējošo.
Bērnu fantāzijai var piedāvāt dažādus ačgārnus sižetus: Sarkangalvīteir ļauna, bet vilks labsirdis, Pelnrušķīte, nejauka meitene, kas nodevusi savu jauko pamāti līdz izmisumam, bet lēnprātīgajām pusmāsām atmānījusi preciniekus…: Sniegbaltīte satiek mežā nevis septiņus rūķīšus, bet gan septiņus milžus un kļūst par viņu sabiedroto laupīšanas sirojumos.
Bērni sāks spēlēties paši no sevis, bezbailīgi ļaus savai fantāzijai vaļu, uzņemsies atbildību par visu, kas var notikt. Pieaugušajam jābūt gatavam arī uz bērna agresivitāti, bet tas nav galvenais, galvenais ir iemācīt bērnam pazīt savas jūtas, saprast, kas ar viņu notiek un ļaut izlemt, ko darīt tālāk.
Vecākiem bērniem, ceturtās klases audzēkņiem, attīstīt fantāziju var ar „pasaku salātu” palīdzību.

Pasaku salāti

Sarkangalvīte satiek mežā Īkstīti… Pinokio pēkšņi nokļūst septiņu rūķīšu mājiņā un ir Sniegbaltītes astotais aprūpējamais…
Tādu „salātu” pazīmes jau var ieraudzīt arī bērnu zīmējumos, kuros bieži saplūst daudzu pasaku personāži.
Sarežģītāka par iepriekšējām metodēm pasaku sacerēšanā ir vecās pasakas shēmas piepildīšana ar jaunu saturu.
Izvēlas populāru pasaku, atstāsta tās īsu sižetu:
Pelnrušķīte dzīvo kopā ar pamāti un tās īstajām meitām. Māsas brauc uz balli pilī, atstāj Pelnrušķīti vienu mājā. Pateicoties labajai burvei arī Pelnrušķīte nokļūst ballē. Princis viņā iemīlas utt.
Vēl vairāk shematizē sižetu:
„A” dzīvo ar „B” vienā mājā un ir savādākās attiecībās ar „B” nekā ar „B” ir objekti „C” un „D”, kas arī dzīvo turpat. „B”, „C” un „D” dodas uz „L”, „A” palike mājās, kur notiek kaut kas tāds, ko apzīmē ar burtu „F”. Pateicoties „G”, „A” arī var doties uz „E”, kur rada neizdzēšamu iespaidu uz „H” utt.
Šajā shēmā ieliek jaunu saturu:
Delfīna ir ķīmiskās tīrītavas īpašnieces radiniece. Divas ģimnāzistes ir saimnieces īstās meitas. Kamēr saimniece ar savām divām meitām veic ceļojumu uz Marsu, kur notiek liels starpgalaktiku festivāls, Delfīnai jāpaliek tīrītavā un jāgludina grāfienes Takoito vakarkleita. Aizsapņojusies meitene uzvelk grāfienes kleitu, iziet uz ielas, iekāpj kosmosa kuģī „Feja-2”, tajā pašā, kurā lido grāfiene, un arī dodas uz marsiešu svētkiem. Ballē marsiešu republikas prezidents ievēro Delfīnu, dejo tikai ar viņu utt.

V. Propa kārtis

Vladimirs Props, krievu pasaku pētnieks, ievēroja, ka pasakas uzbūve atkārto sena rituāla uzbūvi. Balstīdamies uz šo atziņu, viņš izveidoja teoriju, kurā apgalvo, ka pasaka ieguva dzīvību tad, kad senais rituāls atmira un atstāja liecību par sevi vien pasakās. Pasaka, ejot no mutes mutē, apauga ar variantiem, pavadīja tautas to klejojumos, iekļāva sevī vēsturiskas un sociālas pārmaiņas.
V. Props izanalizē tautas pasakas uzbūvi un uzskaita variējošos un mainošos motīvus. Lūk, 20 svarīgākās darbības no V. Propa izdalītajiem motīviem:

1. Varonim uzliktie noteikumi vai aizliegums;
2. Noteikumu nepildīšana;
3. Ļaunprātība;
4. Varoņa došanās ceļā;
5. Uzdevums;
6. Tikšanās ar dāvinātāju;
7. Brīnumdāvanas;
8. Varoņa ierašanās;
9. Pretinieka pārcilvēciskās īpašības;
10. Cīņa;
11. Uzvara;
12. Atgriešanās;
13. Ierašanās mājās;
14. Viltus varonis;
15. Grūtie pārbaudījumi;
16. Nelaime pārvarēta;
17. Varoni pazīst;
18. Viltus varoni atmasko;
19. Pretinieku sods;
20. Laimīgas beigas.

Daudzus no šiem motīviem var saskatīt jebkurā piedzīvojumu romānā vai filmā. Tā ir pasakas tradīcija kultūrā.
Mūs šī uzskaitītās darbības var interesēt tāpēc, ka uz to bāzes var izveidot bezgalīgi daudz jaunu pasaku.
Izgatavotas 20 kārtis, uz katras uzrakstīta viena darbība. Katrs no spēles dalībniekiem (tie varētu būt 10) izvelk 2 kārtis. Tas, kas izvilcis pirmo kārti, sāk stāstu, pārējie uzmanīgi klausās, gatavojas turpināt interpretāciju.
Šī rotaļa domāta bērniem, kas labi iejutušies pasaku pasaulē.
Rezultāts tai ir radoša kolektīva darbība.

Stikla cilvēciņš

Ierosmi fantāzijai dod materiāls, no kura pasaku varonis ir veidots. Tas var būt no koka, ledus, papīra, marmora, šokolādes, salmiem, dūmiem, plastmasas, stikla. Pasaka veidojas, analizējot materiālu, tā īpašības:
Stikls ir caurspīdīgs – var lasīt domas, kas stikla cilvēciņam prātā. Ja sāk valkāt cepuri, sāk melot. Stikla cilvēciņu zemē pēkšņi tāda mode – nēsāt cepures…
Stikls ir trausls – kādai jābūt cilvēciņa mājai?
Stikls var būt krāsains, to var mazgāt utt.

Rotaļa no nekā

Nav tāda priekšmeta, par kuru nevarētu sacerēt pasaku. Bet pasaku var veidot arī noliedzot šo priekšmetu vai kādu tā īpašību. Par to, ka bērns jau diezgan agri uztver saistību starp esamību un neesamību, liecina tāda bieži novērota rīcība: viņš aizver acis (priekšmeti pazūd), atver acis (priekšmeti rodas no jauna), un tā daudzas reizes pēc kārtas.
Fantastiskais moments ir noliegumā. Pakāpeniski izzūd viss, kas ir uz pasaules – saule, nauda, papīrs… Nonākam pasaulē, kur nav nekā.
Dzīvoja reiz cilvēciņš, veidots no nekā, gāja viņš pa ceļu no nekā, kurš veda uz nekurieni. Satika kaķi no nekā ar ūsām no nekā, ar asti no nekā un nagiem no nekā…
Cukurs ir balsts, salds un līdzīgs smiltij, tādēļ tas mūsu iztēlei dod vismaz trīs iespējas. Bet ja pēkšņi viena no šīm pazīmēm pazūd?
Viss, kas bija salds, kļuva rūgts. Vecmāmiņa dzēra kafiju: tā bija tik rūgta, ka viņa nodomāja – būs kļūdījusies un cukura vietā būs piebērusi piparus. Ļaunā burvja vainas dēļ pasaule ir kļuvusi rūgta. Rūgtais burvis…
Ar „rotaļu no nekā” bērni paši aizrautīgi nodarbojas. Tā māca redzēt lietu būtību iemiesotu. Galds tajā brīdī, kad kāds saka: „Galda vairs nav”, iegūst īpašu nozīmi. Skaties uz to ar citām acīm, šķiet, ka redzi pirmo reizi. Skaties nevis tādēļ, lai saskatītu, kā tas izgatavots, to tu jau zini, bet vienkārši tādēļ, lai pārliecinātos, ka tas ir, ka tas „eksistē”.

Rotaļlieta kā personāžs

Tas, ka rotaļlietas bērniem ir nepieciešamas un attēlo pieaugušo pasauli miniatūrā, liecina par vēlēšanos augt.
Meitenīte, spēlējoties ar lellēm, atkārto visu to, ko viņa zina par mājas darbiem. Tajā pašā laikā lelles tai vajadzīgas arī tāpēc, lai teatralizētu savas attiecības ar citiem cilvēkiem, dažkārt arī konflikta situācijas. Meitenīte, lelli rājot ar tiem pašiem vārdiem, kādiem māte bārusi viņu, it kā novēl savu vainu uz rotaļlietu. Šīs spēles ir ar simboliem, kā rakstījis Ž. Piažē, tas rāda visīstāko domāšanas darbību.
Pieaugušajam, kas rotaļājas ar bērnu, jānodod sevi viņa rīcībā, nevis jāspēlējas bērna vietā. Viņš var stimulēt bērna iztēles spējas, parādot jaunus rotaļāšanās veidus, kurus bērns varētu atkārtot vienatnē.
Spēlējoties veidojas teātris, kur darbojošās personas ir lelles un citas rotaļlietas. Kādas pasakas izdomāt leļļu teātrim? Pirmkārt, tās varētu būt tautas pasakas vai to apdares. Nepieciešams komiskais tēls, tas vērš darbošanos īpaši produktīvu. Ir vajadzīgas vismaz divas lelles, lai rastos „fantastiskais binoms”, pasakas sižetu var veidot pēc iepriekš aprakstītām metodēm.
Leļļu izrādēm var izmantot televīzijas materiālu, tas radītu kritisku attieksmi pret televīzijas programmu un novērstu pasīvu televīzijas skatīšanos.
Skolēnu leļļu teātrī darbojošās personas var būt arī skolotāji.

Smieklīgie notikumi

Visvienkāršākais paņēmiens, ka maziem bērniem izdomāt smieklīgus stāstiņus, ir veidot tos uz kļūdīšanās pamata. No „kļūdainām” darbībām veidojas interesanti notikumi ar daudziem „kļūdainiem” varoņiem.
Suns nemācēja riet. Viņš nodomāja, ka riet viņu iemācīs kaķis; bet kaķis, protams, iemācīja suni ņaudēt. Pēc tam suns gāja pie govs un iemācījās sacīt: „m-ū-ū!”…
Zirgam gribējās iemācīties rakstīt uz rakstāmmašīnas. Vairākus dučus rakstāmmašīnu tas sabojāja ar saviem pakaviem. Vajadzēja sameistarot rakstāmmašīnu mājas lielumā, un tagad zirgs raksta, auļojot galopā…
Klausoties tādus stāstus, bērns smejas „smieklus no augstumiem”, jo viņš taču zina, kā ir pareizi. Tādi smiekli dažkārt var novest pie… konformisma – tiekšanās pēc vienveidības jaunā un savādākā noliegšanas, tādēļ stāstiņi jāvariē.
„Kļūdainajiem” varoņiem var būt smieklīgi vārdi, piemēram, tēvocis Biezputris dzīvoja Bļodulejas pilsētiņā…
Komisku efektu var panākt, atdzīvinot metaforas. Ikdienas dzīvē mēs lietojam tādas, kas no humora viedokļa sevi jau ir iztukšojušas:

• skriet pa galvu, pa kaklu;
• Skatīties caur pirkstiem;
• nosist laiku;
• mest visu pār vienu kārti;
• dzīvot no rokas mutē.

Tās to vien gaida, lai tiktu uztvertas burtiski, un veidotas interesantas pasakas.
Dzīvoja reiz liels sienas pulkstenis, kas sita stundas. Un ne tikai stundas, bet arī traukus, sienas, sētas, visu, kas gadījās ceļā…
Ja ikdienišķs varonis nokļūst tam nepiemērotā konteksta, vai otrādi, rodas kaut kas līdzīgs sekojošajam:
Kādu rītu jauna vistiņa ienāk gaļas veikalā un bez rindas lūdz nosvērt gabaliņu aitas gaļas. Pircēji neapmierināti klaigā: „Kāda nekaunība, bez rindas, tik jauna, viss tikai tāpēc, ka netic vairs dievam, tik zemu esam krituši…” Bet jaunākais pārdevējs veikli apkalpo vistiņu un acumirklī arī viņā iemīlas. Lūdz viņas roku un vēlāk aprec to.
Bērni labprāt veido stāstījumus pēc šāda principa. Par darbojošamies personām viņu pasakās kļūst tās obligātās autoritātes, kurām viņiem jāpakļaujas. Skolotāju viņi dažkārt tēlo gūstā pie cilvēkēdājiem, zoodārzā, vistu kūtī. Te atbrīvošanās no bailēm notiek ar „agresīvo smieklu” palīdzību. Nav jābaidās, ka tas var aiziet pārāk tālu. Smiekli, sākotnēji cietsirdīgi, pamazām iegūst trauksmes nokrāsu. Ja situācija ir netaisna, tad bērniem pašiem drīz kļūst skumji.

Stāsts

Kāpēc bērniem jāiemāca rīkoties ar savu iztēli, fantāziju, valodu? Kāpēc tas mums, bērnu audzinātājiem ir svarīgi?
Stāsta sacerēšana, pēc Dž. Rodari domām, ir nākamais posms īstenības izzināšanā, kas seko vienkāršai rotaļai. Tas ir mēģinājums apgūt uzkrāto pieredzi, mēģinājums tuvoties abstraktajai domāšanai.
Tātad tas ir arī robežposms starp nelasītāju un lasītāju. Nemākot radīt, bērns neprot arī novērtēt citu radīto, nespēj saprast literatūru.
Stāsts sevī ietver visdažādākos elementus; vārdus, to skanējumu, nozīmi un vārdu negaidīto radniecību, personīgās atmiņas, kaut ko, kas nāk no apziņas dziļumiem, no vispārpieņemtā kultūras modeļa. Viss kopā, visi izteiksmes līdzekļi stāsta veidošanas brīdī ir darbībā, un tas sagādā bērniem lielu prieku. Darbarīks ir iztēle, bet radošajā procesā piedalās visa bērna personība.
Aleksandrs Dauge, izcils 20. un 30.gadu Latvijas pedagogs un psihologs, audzināja savu skolnieku, mācot tam novērtēt un rakstīt. „Radīt - tas nozīmē ar paša gudrību un ar patstāvīgu fantāzijas darbību kaut ko atklāt un izteikt, caur ko izceļas jaunas garīgas vērtības”
Modināt un attīstīt bērnos radošu enerģiju viņš uzskatīja par visu audzinātāju un skolotāju galveno uzdevumu.
Rakstot šīs rindas, Dž. Rodari grāmatas iedvesmota, iztēlē redzēju pārmaināmies visu līdzšinējo darbu ar bērniem bibliotēkās. Tā, protams, ir utopija, bet garlaicība, kas bieži valda bērnu iestādēs, tomēr ir jāizskauž, jānomaina ar radošu un priecīgu garu.
Viens no ceļiem, kā to panākt, ir rādīts „Fantāzijas gramatikā”. Ja kādu no bibliotekāriem arī iedvesmos Dž. Rodari grāmata, tad nākošais solis ir nodibināt fantāzijas atbrīvotāju grupu. Un kaut tie būtu pieci vai desmit bērni, viņi tomēr būs ieguvēji.
Iztēles treniņus var vadīt arī skolās bibliotekāro stundu vietā, un jādomā, ka tie dos lielāku apmeklētāju pieplūdumu bibliotēkā nekā līdzšinējās diezgan formālālās nodarbības.
Fantāzijas atbrīvotāji var nodarboties ne tikai ar pasaku un stāstiņu izdomāšanu, viņi var veidot arī katrs savu grāmatiņu un ilustrēt to. Iespēja noskatīties filmu „Bezgalīgais stāsts” dos impulsu kopā darboties. Tāda paša nosaukuma Mihaela Endes darbs, pēc kura veidota šī kinofilma, var kļūt par savdabīgu fantāzijas atbrīvotāju biedru. Tikpat radoša nodarbošanās varētu būt leļļu teātra izrādes, kuras kāds no vietējiem filmēšanas aparāta īpašniekiem varētu iemūžināt lentē.
Veiksmi darbā!

Izmantotā literatūra

Dauge, A. Bērns radīšanas darbā. – M.: Tautas Izglītības Komisariāta izd., 1920. – 20 lpp. – (Ped.lit.).
Kūle M. Ceļš saprašanas labirintos. – R.: Zinātne, 1989. – 108 lpp. – (Zinātne šodien).
Students A. Bērna, pusaudža un jaunieša psiholoģija. – R.: b.izd., 1935. – 735 lpp.
Выготский Л. С. Психология искусства. - М.: Искусство, 1968. – 676 c.
Джайнотт Х. Дж. Родители и дети. – М.: Знание, 1986. – (Нар. ун-т).
Родари Дж. Грамматика фантазии. – М.: Прогресс, 1978. – 213 c.

Tags: Pievienot jaunu birku